Pārdomas par pīpēm un pīpošanu

  • Sākums
  • Pārdomas par pīpēm un pīpošanu

Ja kādudien pār jums nāks apgaismība un izlemsiet sākt pīpēt pīpi, tad droši vien plāna pirmais punkts būs informācijas ievākšana par šo cienījamo nodarbi. Mūsdienās tā nav problēma, jo informācijas avotu ir pārpārēm: internets, kārtīga pīpju veikala pārdevējs – konsultants, grāmatas, kāds pazīstams pīpes pīpētājs (avoti nosaukti nosacītas pieejamības secībā). Taču tad vienā jaukā brīdī sapratīsiet, ka informācijas gūzma ir haotiska un nesistemātiska, bet ieteikumi nereti ir acīm redzami pretrunīgi. Ja meklēsiet palīdzību pie kāda pazīstama pīpotāja, tad, visticāmākais, saņemsiet apmēram šādu atbildi: “Vecīt, viss, ko tu esi salasījies, ir blēņas; paklausies labāk, ko es teikšu, un viss būs kārtībā!” Cik cilvēku, tik viedokļu, bet ko tad ar to visu iesākt? Lai atvieglotu dzīvi cilvēkam, kurš apsver iespēju pāriet no cigaretēm un pīpi vai arī vienkārši sākt pīpēt pīpi, piedāvāju savu, ilggadēja pīpju tirgotāja īso kursu, kas domāts pīpotājiem iesācējiem.

1tn.jpg 2tn.jpg 3tn.jpg

Galvenais ir process

Sāksim ar aksiomu. Galvenais, kas atšķir pīpi no cigaretes, ir process. Cigarete ir radīta, lai ātri uzrautu dūmu, saņemtu nepieciešamo nikotīnu, izmestu izsmēķi (cerams, atkritumu urnā vai pelnutraukā) un skrietu tālāk... līdz nākamajai cigaretei. Un tā visu laiku: cigarešu smēķēšana būtībā ir neskaitāmas pīppauzes, kuru laikā smēķētājs, drudžaini raujot plaušās dūmus, domā par visādiem nejēdzīgiem sīkumiem – par problēmām darbā, par nenomaksāto līzingu, par to, ka pa ceļam uz māju jānopērk maize, par to, ka puikam vajadzīgs jauns treniņtērps... Un, ja nav iespējas aizmēķēt kārtējo cigateri (kas vispārējā smēķētāšanas apkarošanas laikmetā ir bieža parādība), tad smēķētājs kļūst nervozs un kašķīgs, bet darba ražīgums krītas, jo viņš domā nevis par darbu, bet gan par to, kā un kur aizlavīties uzsmēķēt. Ja vēl šādā brīdī cilvēks atceras, ka pēdējo cigareti viņam pirms pusstundas “nošāva” kolēģis, tad, ziniet, vairs nav tālu līdz noziegumam. Vēl viens cigarešu trūkums: ieejot smēķētavā, ievelciet nāsīs gaisu – un uzreiz sapratīsiet, ko es domāju. Te uzreiz jābrīdina, ka tieši būtisko aromāta atšķirību dēļ pakāpeniska pāreja no cigaretēm uz pīpi, samazinot cigarešu skaitu un laiku pa laikam uzpīpējot pīpi, ir visai problēmātiska. Iznākumā nonāksiet diezgan nepatīkamā situācijā, kas robežojas ar personības dalīšanos: pīpi pīpēsiet gan, taču vairākas reizes dienā uzsmēķēsiet arī pa cigaretei, vienlaikus riebumā viebjoties un skaidrojoties ar savu sirdsapziņu – sak, zinu jau, ka cigaretes ir pretīgas, taču ko lai dara, ja garai pīppauzei nav laika, taču smēķēt gribas! Labākais variants tomēr ir reizi par visām reizēm atteikties no cigaretēm un pāriet tikai uz pīpi. Kas gan, protams, prasīs gribasspēku un vismaz divas pīpes.

Tagad uz pīpēšanas procesu paraudzīsimies no pīpes pīpētāja viedokļa. Jā, tas patiešām ir process! Nē, drīzāk pat šādi – Process! Ar lielo burtu. Kārtīgs pīpotājs nekad nenolaidīsies līdz cigarešu smēķēšanai – viņš zina, ka nekādu baudu no šādas nodevības nekādu iegūs, tādēļ labāk tomēr paciesties, lai sagaidītu brīdi, kad beidzot varēs mierīgi apsēsties un aizkūpināt pīpi. Teiksiet – kas vēl nebūs, neiešu taču plānot visu dienu, lai izbrīvētu brīdi pīpēšanai!? Taču nāksies plānot, jo pīpe nav cigarete – lai izpīpētu pat mazu pīpi, būs nepieciešamas vismaz 20 minūtes, bet labāk pat pusstunda. Vairums pīpes cienītāju pīpo divas vai trīs reizes dienā: pēc brokastīm un vakariņām, un, ja izdodas izbrīvēt laiku, arī pēc pusdienām. Brīvdienās var atļauties pat “bonusu” ceturtās reizes izskatā. Vairāk gan diez vai vajadzētu, jo piederīgie var nesaprast nepārtrauktu kūpināšanu, un gan jau arī pats drīz vien apjēgsiet – kas par daudz, tas par skādi.

Neliela atkāpe par tēmu, kurai parasti padomdevēji internetā nepievērš uzmanību. Bet velti. Pīpi cilvēks kūpina ne jau tādēļ, lai saņemtu kārtējo nikotīna devu. Nē, viņš, pīpējot pīpi, gūst baudījumu. Jā, tieši tā - BAUDĪJUMU! Lai baudījums tiešām būtu baudījums, vēlams pīpēšanas procesa laikā domāt par kaut ko patīkamu. Teiksim, kungi var domāt par dāmām, dāmas – par kungiem, filatēlisti – par “melno peniju”, pacifisti – par mieru visā pasaulē. Vārdu sakot, lai izjūtas būtu patīkamas, jārīkojas tā, kā pašam liekas ērtāk.

 

Divi baušļi

Pats galvenais – rīkojieties tā, lai no pīpēšanas gūtu baudījumu. Ir tikai divi galvenie noteikumi, kurus derētu ievērot. Protams, var jau arī tos mēģināt apstrīdēt, tomēr vismaz pīpotāja gaitu sākumā labāk tomēr būtu tos neignorēt.

Pirmais. Vienu un to pašu pīpi lieto vienu reizi dienā. Ja gribi pīpēt biežāk, tad nāksies iegādāties vēl pārīti pīpju. Kādēļ tā? Tādēļ, ka pīpei neieciešama atpūta, lai tā pēc pīpēšanas izžūtu. Protams, pīpi var un vajag tīrīt, tomēr kādu laiku pēc pīpēšanas tajā tik un tā saglabāsies kondensāts un darva, kas, ja nākamā pīpēšanas reize būs pēc neilga laika, radīs neglītas burbuļojošas skaņas. Piedevām vēl kondensāts un darva radīs dūmam rūgtenu piegaršu, kas var sabojāt visu pīpošanas prieku. Bet ar laiku pārlieku intensīvi lietota pīpe neizbēgami sāks smirdēt, kas arī diez vai paaugstinās baudījuma līmeni pīpošanas laikā.

Tiesa, viss iepriekš teiktais gan nav jāuztver kā aksioma, jo ir cilvēki, kuriem viss iepriekš teiktais nerada problēmas – un, ja tā, tad viņiem ir paveicies, par atliek vien priecāties. Vēl tikai jāpiezīmē, ka pīpes atpūtināšanai nepieciešamais laiks var palielināties gan konkrēta tipa tabakas izmantošanas dēļ (piemēram, ja tiek smēķēts maisījums, kas bagātināts ar ēteriskām eļļām un lielu melnās tabakas – kevendiša – piejaukumu), gan arī pīpes konstrukcijas īpatnību dēļ.

Otrais noteikums. Pīpi nedrīkst pārkarsēt. Ja pīpe kļuvusi tik karsta, ka nevari to noturēt rokā, tātad deg ne tikai tabaka, bet arī pati pīpe. Bet tas nozīmē, ka pīpē drīz vien var izdegt caurums. Izdegušo bedri aizlāpīt varēs tikai ļoti labs meistars, tādēļ labāk tomēr pīpi nepārkarsēt. Un vēl – ja pīpe ir pārkarsusi, tad tabakai pievienotais aromatizators vairs normāli neizkūp gaisā, radot patīkamu gaisotni, bet gan caur iemuti nonāk pīpotāja mutē, radot ne pārāk patīkamas izjūtas. Pīpotājiem pat ir īpašs termins – aukstā pīpēšana. Ar to apzīmē prasmi pīpēt, balansējot uz pīpes apdzišanas robežas – pīpes galviņa ir knapi silta, taču tabaka tomēr gruzd. Lūk, tieši apgūstot aukstās pīpēšanas prasmi, ir iespējams vislabāk izjust garšas un aromāta baudījumu, ko spēj sniegt pīpe. Vārdiem to nav iespējams aprakstīt, kaut gan ir manīti salīdzinājumi ar nektāru vai ļoti labu konjaku – šīs izjūtas tomēr ir pārāk individuālas. Taču visi pīpotāji ir vienisprātis – tieši to dēļ ir vērts pīpēt pīpi!

 

Tīrība – baudījuma ķīla

Visas pārējās procedūras – kā piebāzt pīpi, kā aizdedzināt, kā uzturēt tabaku degošu un cik bieži tīrīt pīpi – lai jūs uztrauc tikai no ērtību viedokļa. Proti, dariet tā, kā pašam ērtāk. Piemēram, pārāk reta pīpes tīrīšana (kaut gan arī pats es šajā ziņā grēkoju, jo ir slinkums pēc katras pīpošanas reizes pīpi tīrīt) draud ar to, ka dūmu kanālā sakrāsies sakaltusi darva. Tad, kad pēc nelāgā aromāta beidzot sapratīsiet, ka ir pēdējais laiks tīrīšanas darbiem, slauķi vairs neizdosies iedabūt piedrazotajā caurumā, un ilgi nāksies mocīties, kamēr izdosies pīpi iztīrīt. Pats es daru tā (bet tik un tā vēlreiz atgādinu, ka pārlieku nopietni padomos nav vērts ieklausīties – vienkārši jādara, kā pašam liekas labāk): parasti pa reizei izpīpēju visas savas sešas septiņas pīpes vai vismaz lielāko daļu no tām, pēc pīpēšanas veicot minimālos tīrīšanas darbus. Kādus? Kamēr pīpe vēl silta, tabakas pelnus izsmērēju gar pīpes sieniņām un dibenu, pēc tam, pagaidot līdz pīpe atdzisusi (citādi to viegli var salauzt iemuša pievienošanas vietā), izņemu filtru un nolieku pīpi plauktā. Kad tīrās pīpes ir beigušās, tad rīkoju lielo ģenerāltīrīšanu, pēc kuras gan esmu nojaucies ar sodrējiem, toties visas manas pīpes atkal ir tīras un lietošanas kārtībā.

Pāris vārdi par filtriem. Ja vēlaties saudzēt veselību – izvēlieties pīpi ar filtru. Lai filtru ievietotu, nepieciešams atvienot iemuti (to dara, uzmanīgi pagriežot; ja vienkārši mēģināsiet iemuti izraut, var salauzt kādu no pīpes daļām), bet pēc tam var ielikt iemutī filtru. Ja filtram viens gals ir nosegts ar krāsainu plastmasu, tad tā puse jāliek iemuša virzienā. Teorētiski viens filtrs domāts vienai pīpēšanas reizei, taču ir cilvēki, kas tos izžāvē un lieto vēl vienu vai pat divas reizes – parasti nekādai nelāgai smakai vai piegaršai šādas atkārtotas lietošanas gadījumos nevajadzētu būt. Pastāv triju izmēru filtri: visizplatītākie ir 9 mm filtri, mazāk izplatīti ir 6 mm filtri, bet 4,5 mm filtri jau ir diezgan liels retums. Izmērs nozīmē filtra diametru, savukārt garums tiem var būt atšķirīgs. Filtrējošā elementa lomu var pildīt aktīvā ogle, putas, atsevišķs stāsts ir par Savinelli filtriem, ko taisa no balsas koka. Kāds filtrs labāks – tas katram jāizlemj pašam. Var arī vispār iztikt bez filtra, taču tad labāk izvēlēties pīpi ar tā saukto „ledusskapi” – detaļu, kas rada dūmotajā gaisā rada turbulenci, un kurā tad arī paliek darva un kondensāts. Pīpēt parasto pīpi bez filtra – darīt tā, protams, var, taču tukšā telpa iemutī, kurā paredzēts likt filtru, tomēr nerada tās patīkamākās izjūtas pīpēšanas laikā. Tad jau labāk filtra vietā ievietot īpašu ieliktni – arī tādus var iegādāties tabakas veikalos.

 

Pīpes un tabakas izvēle

Tagad par pašām pīpēm. Kādu pīpi vislabāk pirkt? Tādu, kāda jums pašam vislabāk patīk. Ja pīpes forma liekas pievilcīga, tad paņemiet to rokā, paturiet, pastāviet pie spoguļa, iedomājoties, ka pīpējat – un, ja viss liekas kārtībā, tad pērciet tik nost! Nebūs gan jēgas iesācējam uzreiz pirkt dārgu pīpi – jo reti kura pirmā pīpe piedzīvo to brīdi, kad tās saimnieks beidzot ir iemācījies pareizi pīpēt. Nevajag pirkt arī pašu lētāko pīpi, jo tai var būt kādi defekti, kas īpaši liks sevi manīt iesācēja rokās, vai arī tās būs gatavota no ne pārāk kvalitatīvas briāra saknes. Par formu... Es ieteiktu taisnu pīpi, jo ar tādu vieglāk iemācīties apieties. Taču tā nav aksioma – ja patīk cita forma, var izmēģināt arī to.

Vēl viens sāpīgs jautājums skar jaunas pīpes iepīpēšanu. Noteikti būsiet dzirdējis stāstus par to, cik uzmanīgi jāiepīpē jauna pīpe un jāveic teju vai rituālas darbības. Blēņas! Protams, ja jums ir mazohistiskas noslieces, tad varat stundām ilgi ņemties, ieziežot pīpi ar medu (vai ko nu vēl tur iesaka izmantot šādiem nolūkiem), pakāpeniski palielināt tabakas daudzumu un tā tālāk. Es pats parasti ievēroju iepriekš pieminētos divus nosacījumus (viena pīpe pīpējama vienreiz dienā un nepārkarsēt to!), un viss ir kārtībā. Taču eksperimentēt jau nevienam nav liegts, dariet, kā pašam liekas labāk.

Par tabaku. Galvenais, lai tabaka tiešām būtu domāta pīpēm un nebūtu sausa. Cigarešu tabaka ir smalkāka nekā pīpes tabaka, un deg ar augstāku temperatūru, bet tas savukārt draud ar pīpes izdedzināšanu. Tieši tāds pats iznākums būs, ja mēģināsiet pīpēt izžuvušu pīpes tabaku – arī tā izdedzinās pīpi, piedevām vēl sausumā sabirzušās tabakas drupatas par varītēm centīsies nosprostot iemuti. Tabakas izžūšanu var novērst ar vairākiem paņēmieniem. Pirmām kārtām tabaku vajadzētu glabāt hermētiski noslēgtā traukā, ievietojot tajā mitrinātāju. Ja tabaka ir sākusi izžūt, tad paciņā uz nakti var ielikt zaļa kartupeļa šķēlīti – no tās tabaka uzņems mitrumu. Kartupeļa vietā var izmantot arī ābola šķēlīti, apelsīna vai mandarīna miziņu, taču šajā gadījumā nav izslēgts, ka tabakai piejauksies minēto augļu piegarša. Ja tas nebaida – tad uz priekšu! Ūdeni gan tabakas paciņā liet nebūtu prātīgi – tā tabaka tikai sāks pelēt. Iesākumam labāk izvēlēties ne pārāk stipru un tikai viegli aromatizētu tabaku – šāds variants kalpos kā atskaites punkts tālākiem eksperimentiem un savas īstas tabakas meklējumiem.

Pīpotājam absolūti nepieciešams piederums ir tamperis, kasīklis, skrāpis – sauciet to, kā gribiet, taču tā būtība nemainās. Tas ir instruments, ar kura palīdzību var sablīvēt pīpē tabaku, izbakstīt no iemuša tabakas daļiņas un darvu vai izskrāpēt sodrējus no pīpes galviņas. Par pēdējo operāciju gan man ir savs viedoklis – jo mazāk kasīsi pīpes galviņas iekšpusi, jo biezāks būs piedeguma slānis, kas neļaus izdegt pīpei. Manā praksē bija gadījums ar kādu pircēju, kurš nekādi nevarēja iepīpēt pīpi – izrādījās, ka viņš tik pedantiski to pēc katras pīpošanas reizes iztīrīja, ka nekāds piedeguma slānis tur nekādi nevarēja izveidoties. Tamperi var izmantot arī tabakas degšanas intensitātes regulēšanai – ievelkot dūmu, piespiediet tabaku ar tamperi. Pāris reizes atkārtojiet šo operāciju – un, paskat, gandrīz apdzisusī pīpe atkal kūp!

 

Pīpes pielādēšana

Starp citu, daži vārdi par pīpes piebāšanu. Pastāv vairākas metodikas, taču es ieteiktu vienu ne pārāk korektu paņēmienu. Proti, piebāztai pīpei dūma ievilkšanas brīdī būtu jāizrāda neliela pretestība (nē, kost tā nekodīs, vienkārši sablīvētā tabaka neļauj viegli vilkt dūmu), kas rada problēmas ar pīpes aizdedzināšanu – cenšoties aizdegt tabaku vienmērīgi, nākas tik enerģiski raut gaisu, ka pīpotājs ātri aizelšas un, kamēr atvelk elpu, tikmēr pīpe jau atkal apdzisusi. Tādēļ vienkāršāk būs tabaku pīpē ievietot ne pārāk blīvi, aizdedzināt, un, kad tā ir kārtīgi aizdegusies, ar tamperi piestampāt tabakas augšējo slāni. Pēc tam vēlreiz aizdedzināt pieblīvēto tabaku, kas nu jau aizdegsies vieglāk, un pīpot, kamēr sablīvētais slānis neizdegs – tad atkal to vajag piestampāt. Gadās arī tā, ka pīpe apdziest un jūs nepaspējat to atkal aizdedzināt, pirms tā atdzisusi. Labais tonis prasa šādos gadījumos pīpi iztīrīt un likt mierā, jo tabaka jau ir piesātināta ar kondensātu un kļuvusi rūgtena. Taču, lūk, ko saka mūsu pīpju remonta meistars ar vairāk nekā 40 gadu pīpotāja stāžu: „Es vienu pīpi pīpēju pusi dienas. Man patīk „izsmēķi”: aizpīpēju, ievelku pāris dūmus, bet pēc tam nolieku, lai pēc pusstundas atkal aizdegtu un atkal ievilktu pāris dūmus. Un tā vairākas reizes pēc kārtas.” Gaumes lieta. Tieši tāda pati gaumes lieta ir smēķēšanas maniere – ievilkt dūmus tikai mutē vai arī raut dziļāk. Ja ļoti gribas vilkt plaušās un fiziski spējat to izturēt (kas, piezīmēšu, nebūs viegli!), tad dariet tā, ja jau reiz jums tas dod baudījumu!

Nu, redziet – nekā maģiska un pārāk sarežģīta pīpošanā nav. Bet, ja gadījumā vēlaties paziņu lokā izlikties par lielu zinātāju un dot gudrus padomus iesācējiem pīpju lietās, tad nav nekā vienkāršāka – pasirojiet pa šai tēmai veltītām interneta lapām, kur ieteikumu ir kaudžu kaudzēm. Starp citu, pa vidu gadās arī viens otrs prātīgs ieteikums, taču atrast tos informācijas gūzmā nav viegli – te prātā nāk vien paruna par graudiem un pelavām. Bieži vien vienkāršāk ir meklēt risinājumu, tā teikt, empīriskā ceļā, pašam izmēģinot darīt tā vai savādāk. Un, galu galā, vienmēr var iegriezties mūsu veikalā, lai palūgtu padomu, vai arī izmantot šim nolūkam internetu. Par konsultācijām mēs pagaidām naudu neprasām!